trešdiena, 2013. gada 22. maijs

Zaļā apļa stāsti

Aplis Zaļajā istabā.
Stefans izslej rociņu: "Man ir kaut kas svarīgs, ko teikt!"
Viņš sāk stāstījumu un bērni arī uzmanīgi klausās, taču vienlaikus zīmē katrs savu 'apļa zīmējumu'.
"Es biju pie jūras un zin' ko es redzēju? Es redzēju traktoru, kas brauc jūrā..."
Viņš iepletis acis uzlūko auditoriju un ar lielu piepūli, cenšoties runāt artikulēti turpina
"un tam traktoram bija piekabe un piekabē bija divas laivas. Es nezinu kā tas var būt!"
Stefans nav pieradis, ka visu acis stāsta stāstīšanas laikā nav vērstas uz viņu, tāpēc cenšas "paņemt publiku"
- žesti kļūst ar vien plašāki, vietām izteksmes paspilgtināšanai, viņš uzsit pa galdu.
"...un vienu laivu onkulis turēja uz galvas. Es nezinu kā tas var būt! Viņš bija tik stiprs!"
Jānis, nepaceļot skatienu no sava zīmējuma noskalda: "Es tev neticu."
Mārtiņš piebalso: "Es arī."
Stefans: "Bet tā bija!! Un vēl es pie jūras satiku vienradzi! Un mēs parunājāmies. Un zinko, es ar viņu jāju!
Un tad mēs ieraudzījām kafejnīcu un pasūtījām divas omletes."
Mārtiņš: "Nav vienradžu."
Jānis: "Nē. Vienradži ir, bet tā diez vai bija." beidzot pacēlis skatienu no iesāktā zīmējuma viņš  didaktiski norāda:
"Bet tā nu gan nevarēja būt, Stefan, ka cilvēks laivu var pacelt uz galvas."



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru