Šeit pieejams Marijas Bērnu Māja Kalnciema ielā 37 Pašnovērtējuma ziņojums
pirmdiena, 2022. gada 26. septembris
otrdiena, 2016. gada 3. maijs
ceturtdiena, 2014. gada 16. janvāris
trešdiena, 2013. gada 19. jūnijs
pirmdiena, 2013. gada 17. jūnijs
Vasaras darbnīcas Bērnu Mājā.
Visi bērni saņēmuši apliecības ar pateicības vārdiem par dalību Bērnu Mājas mācību gadā,
tāpēc atlikušo laiku līdz brīvlaikam, cik vien spējam, pavadam bezrūpīgi un laimīgi -
svinam vasaru un labo laiku!
Ja nu vienīgi kāds savas lietas entuziasts spontāni noorganizē kādu pasākumu...
Piemēram, piektdien tas bija Marts ar "mazo tekstiņu darbnīcu"...
otrdiena, 2013. gada 11. jūnijs
Pārgājiens pa Pārdaugavu.
Šodien
aplis notika Smiļga muzeja dārzā, pūtām Annas Paulas flautu,
rotaļājāmies Uzvaras parka laukumiņā, braucām tramvajā un pieturā
lasījām Daigas grāmatu par pīlēnu Timu. Vienvārdsakot - šodien mēs bijām
īsti vasarīgā ceļojumā!
trešdiena, 2013. gada 22. maijs
Zaļā apļa stāsti
Aplis Zaļajā istabā.
Stefans izslej rociņu: "Man ir kaut kas svarīgs, ko teikt!"
Viņš sāk stāstījumu un bērni arī uzmanīgi klausās, taču vienlaikus zīmē katrs savu 'apļa zīmējumu'.
"Es biju pie jūras un zin' ko es redzēju? Es redzēju traktoru, kas brauc jūrā..."
Viņš iepletis acis uzlūko auditoriju un ar lielu piepūli, cenšoties runāt artikulēti turpina
"un tam traktoram bija piekabe un piekabē bija divas laivas. Es nezinu kā tas var būt!"
Stefans nav pieradis, ka visu acis stāsta stāstīšanas laikā nav vērstas uz viņu, tāpēc cenšas "paņemt publiku"
- žesti kļūst ar vien plašāki, vietām izteksmes paspilgtināšanai, viņš uzsit pa galdu.
"...un vienu laivu onkulis turēja uz galvas. Es nezinu kā tas var būt! Viņš bija tik stiprs!"
Jānis, nepaceļot skatienu no sava zīmējuma noskalda: "Es tev neticu."
Mārtiņš piebalso: "Es arī."
Stefans: "Bet tā bija!! Un vēl es pie jūras satiku vienradzi! Un mēs parunājāmies. Un zinko, es ar viņu jāju!
Un tad mēs ieraudzījām kafejnīcu un pasūtījām divas omletes."
Mārtiņš: "Nav vienradžu."
Jānis: "Nē. Vienradži ir, bet tā diez vai bija." beidzot pacēlis skatienu no iesāktā zīmējuma viņš didaktiski norāda:
"Bet tā nu gan nevarēja būt, Stefan, ka cilvēks laivu var pacelt uz galvas."
Stefans izslej rociņu: "Man ir kaut kas svarīgs, ko teikt!"
Viņš sāk stāstījumu un bērni arī uzmanīgi klausās, taču vienlaikus zīmē katrs savu 'apļa zīmējumu'.
"Es biju pie jūras un zin' ko es redzēju? Es redzēju traktoru, kas brauc jūrā..."
Viņš iepletis acis uzlūko auditoriju un ar lielu piepūli, cenšoties runāt artikulēti turpina
"un tam traktoram bija piekabe un piekabē bija divas laivas. Es nezinu kā tas var būt!"
Stefans nav pieradis, ka visu acis stāsta stāstīšanas laikā nav vērstas uz viņu, tāpēc cenšas "paņemt publiku"
- žesti kļūst ar vien plašāki, vietām izteksmes paspilgtināšanai, viņš uzsit pa galdu.
"...un vienu laivu onkulis turēja uz galvas. Es nezinu kā tas var būt! Viņš bija tik stiprs!"
Jānis, nepaceļot skatienu no sava zīmējuma noskalda: "Es tev neticu."
Mārtiņš piebalso: "Es arī."
Stefans: "Bet tā bija!! Un vēl es pie jūras satiku vienradzi! Un mēs parunājāmies. Un zinko, es ar viņu jāju!
Un tad mēs ieraudzījām kafejnīcu un pasūtījām divas omletes."
Mārtiņš: "Nav vienradžu."
Jānis: "Nē. Vienradži ir, bet tā diez vai bija." beidzot pacēlis skatienu no iesāktā zīmējuma viņš didaktiski norāda:
"Bet tā nu gan nevarēja būt, Stefan, ka cilvēks laivu var pacelt uz galvas."
Abonēt:
Ziņas (Atom)